Skrundas muižas vēsture
Skrundas muiža atrodas augstā Ventas krastā, un tā celta klasicisma stilā 19. gadsimta sākumā. Muižu pamatoti dēvē arī par Mežotnes pils miniatūrkopiju – tās arhitektūras un vizuālo aprišu dēļ, kas Latvijas vēsturnieka Artura Heniņa pētījumos, tostarp izdevumā „Ventas sakta” skaidrots ar muižas celtniecībā izmantoto Johana Georga Ādama Berlica Mežotnes pils projektu. Dažādās hronikās un pašvaldības nekustamā īpašuma sarakstos Skrundas muiža minēta arī kā pils.
Skrundas muižas pils – „klasicisma saulrieta pēdējais stars”
Skrundas muiža ir raksturīgs arhitektūras klasicisma stila modelis – simetrisks, proporcionāls, harmonisks un vienkāršs. Muiža celta ar tiem pašiem kompozīcijas klucīšiem, ar kādiem kungu mājas veidotas Blīdenē, Durbē, Laidos, Padurē, Pastendē, Lēnās, Mežotnē, Svitenē, Vircavā, Elejā u.c.
Skrundas muižas pils arhitektūra glabā daļu no pasaules kultūras. Proti, laika periodā, kad grāfs Žano Mēdems gatavojās celt Elejas pili, piesaistot pasaulslaveno itāļu arhitektu Džakomo Kvarengi, Elejas grāfa no Berlīnes ataicinātais arhitekts un būvdarbu vadītājs Johans Georgs Ādams Berlics pasteidzās izpalīdzēt Mežotnes īpašniekam Frīdriham fon Līvenam, Mežotnei nokopēdams Elejai domāto projektu. Savukārt Mežotnes pils otrā stāva plāns, forma un izmēri precīzi atbilst 45 gadus vēlāk celtās Skrundas pils pamatstāva visu telpu izkārtojumam.
Abām ēkām un iekštelpām ir ne tikai vienāda forma, bet arī vienādi izmēri. Atšķirībā no Mežotnes pils, Skrundas pilij nav pirmā stāva – tā vietā zem abu galu korpusiem pamatos ir pagrabi. Tāpat Skrundas pilī nav trešā stāva – tā vietā ir bēniņi, kuros izbūvētas tikai divas telpas ar logiem portika kolonnu fasādē.
Ēkai raksturīgas fasādes portika kolonnas, lieli un stāvi sešrūtšu logi pamat stāvā un mazi četrrūšu kvadrātlodziņi augšas stāvos. Tāpat ēkai ir tik raksturīgie šķērskorpusi, izteikti flīģeļi, kam augšā lieli pusloka logi. Savukārt apakšā galvenajiem logiem un durvīm abās pusēs ir šauri un gareni sānu logi. Johana Berlica iezīmētie lokveida puslogi sānu korpusa galos bija redzami vien senākajās fotogrāfijās. Visos jumtgales zelmiņos ir apaļi caurumi.
Skrundas pils tapa vēl desmit gadus pēc Johana Berlica nāves, un vēsturnieka A. Heniņa vārdiem runājot, Latvijas arhitektūras vēsturē tā iezīmē klasicisma saulrieta pēdējo staru.
No kungu nama ar diviem flīģeļiem līdz aptiekai un skolai
Skrundas muiža atšķiras no daudzām citām ar to, ka šeit nav valdījis konkrēts barons. Tā ir kroņa muiža, t.i. - bijusi valsts īpašumā, un katrā (parasti 12 gadu) laika periodā to ir pārvaldījis valsts noteikts rentnieks.
Skrundas muiža kā saimniecība pastāvējusi jau Kurzemes hercogistes (1562.-1795.) laikos - toreiz tai piederēja zemes vairāk kā 5000 hektāru platībā.
Ar 1795. gadu, kad Kurzemes hercogiste kļuva par Krievijas guberņu, muižas rentes nauda nonāca Krievijas valsts kasē.
Būves gads uz Skrundas muižas ēkas fasādes nav iekalts, taču saskaņā ar dokumentāciju tā celta 1849. gadā – no ķieģeļiem, uz akmens pamatiem, zem dakstiņu jumta. Skrundas muiža, kungu nams, skrundinieku vidū saukta arī par pili, tika celta nomnieka grāfa Gustava fon Lamsdorfa saimniekošanas laikā, kurš te ieradās no Sanktpēterburgas pavadīt skaistas vecumdienas.
No 1862. līdz 1866. gadam Skrundas muižā dzīvojis un strādājis latviešu publicists un literāts Māteru Juris. Skrundas muižu autors vēlāk ņēmis par prototipu savā romānā “Sadzīves viļņi” (1879.) aprakstītajai Uplejas muižai, savukārt toreizējo Skrundas muižas rentnieku, Leonu fon Koskulu - par prototipu romānā aprakstītajam baronam fon Kronšildam.
Laika gaitā muiža tikusi ievērojami pārbūvēta, jo pēc muižkungu mājvietas un nežēlībā kritušu augstmaņu patvēruma kalpojusi arī kā cietums, nabagmāja, aptieka, skola un internāts. Piemēram, 1870. gada 24. martā izziņoja Skrundas muižas renti uz 12 gadiem, obligāti paredzot telpas arī pasta stacijai.
1901. gadā par Skrundas muižu ieinteresējas Krievijas cars Nikolajs II - tiek meklēta vieta, kur ārpus Pēterburgas galma izmitināt cara tēvoci, lielkņazu Pāvilu, kura mīlas romāns ar brāļa Vladimira adjutanta sievu, ir galmam nepieņemams. Tobrīdējais muižas rentnieks, Jevgēņijs Šveicers, tiek pierunāts atteikties no rentes līguma; tas tiek pārtraukts - taču tikmēr lielkņazs Pāvils labprātīgi emigrē uz Parīzi, un cara interese par Skrundas muižu noplok.
Skrundas muiža pārdzīvojusi arī 1905. gadu, kad te uzturējās karaspēks, un abus pasaules karus. Lielākie postījumi muižai tika nodarīti 1915. gadā, kad Venta pie Skrundas bija robeža, kur krievu armija gribēja apstādināt vācu uzbrukumu.
1919. gadā ar Skrundu saistītas pulkveža Oskara Kalpaka cīņas par Latvijas brīvvalsti. To ietvaros, 1919. gada 5. martā, Skrundas muižā nakšņojusi Jāņa Baloža Neatkarības rota.
Savukārt 1931. gada rudenī muižas pilī tika atvērta pirmsskolas klase, 1938. gadā tā bija kļuvusi par pilnu sešu klašu pamatskolu un savu misiju pildīja 30 gadus. Muižas viducī ar logiem un durvīm uz Ventas pusi atradās vienīgā zāle svinībām un rīta lūgšanām, starpbrīžu pastaigām un vingrošanai, kora dziedāšanai, kā arī gala eksāmenu telpa. Pēcāk tur atradās internāta mācību telpas ar soliem un tāfelēm. Par pasniedzēju šajā skolā strādājis gleznotājs Jānis Lauva. Šeit mācījies rakstnieks un vēsturnieks Artūrs Heniņš.
Pēc tam kad 1968. gadā Skrundā, Liepājas ielā tika atklāta jaunā vidusskola, muiža turpināja kalpot kā nakšņošanas vieta apkārtējo ciematu bērniem, kas brauca uz Skrundu skolas gaitās. Muižā tika rīkotas sporta skolu nometnes, piemēram Lāsmas Kaunistes vadītā ātrslidošanas skola.
1998. gadā ēkai iegrūst jumts, un tā nonāk avārijas stāvoklī.
2005. gada 23. novembrī, Skrundas dome pieņem lēmumu muižu pārdot izsolē.
Tā notiek 2006. gada 24. aprīlī, un Skrundas muižu iegādājas šobrīdējais īpašnieks, SIA "Anderson Baltic".
Skrundas Muižas rekonstrukcija
Rekonstrukcijas projekta izstrāde tika uzsākta 2006. gadā, ar ēkas arhitektoniski māksliniecisko inventarizāciju un tehnisko ekspertīzi. Tās laikā tika noskaidrots, ka 1. un 2. stāva pārsegumu izliece pārsniedz pieļaujamo, un līdz ar to ēkas iekšējās konstrukcijas bija jāmaina. Savukārt muižas pamatu stiprināšanā izmantotas betona injekciju tehnoloģijas.
Rekonstrukcijas projekta autori ir arhitektu birojs SIA Lauku Dzīve: arhitektes Gundega Martirova un Evita Balode (Greidiņa); interjera autori - Ulvis un Karīna Ābiķi.
Būvdarbi tika uzsākti 2009. gada vasarā; ēka nodota ekspluatācijā 2011. gada novembrī.
Galvenais būvuzņēmējs – SIA „Armostil”.
Daļa rekonstrukcijas darbiem nepieciešamo līdzekļu tika piesaistīti no ES līdzfinansējuma programmas tūrisma attīstībai.
Latvijas Būvnieku asociācija, vērtējot 2011. gada labākās būves Latvijā, Skrundas Muižai nominācijā "Rekonstrukcija" piešķīra trešo vietu (pirmo vietu šajā nominācijā saņēma Rīgas Birža).
2012. gada novembrī, SIA "Anderson Baltic" līdzīpašnieki Arvis Šteinbergs un Ligita Šteinberga apbalvoti ar Skrundas novada domes goda rakstu "Par ieguldījumu Skrundas Muižas atjaunošanā, Skrundas vārda popularizēšanā, kultūras un sabiedrisko pasākumu organizēšanā un atbalstīšanā, vēsturnieka Artūra Heniņa grāmatas izdošanā".
Teika par Skrundas pilskalna eju
Kāda teika vēsta, ka Skrundas pilskalnā esot kāda eja, kas ved pa zemes iekšieni un kuru varot atrast mēnesnīcā. Tajā esot arī akmentiņš, kuram pieduroties, atveras ejas gals.
Kā liecina A. Heniņa pētījumi, teikas motīvs ir nevis pilskalns, bet gan pati muižas pils, kuras dienvidu spārna velvēto grieztu pagrabā ar ķieģeļu grīdu, kas kalpojis par virtuvi, ir bijusi aka ar rokas sūkni.
